• Gustavs Rolands Ražinskis

No ''Sarkanā Metalurga'' līdz ''FK Liepājai''

Liepāja ir bijusi futbola pilsēta jau vairāk nekā simts gadus. Tad, lūk - cildinot Liepājas futbola vēsturi, ir tapis šis raksts.

Attēlā redzama 1943.gada liepājnieku komanda

Foto: zudusilatvija.lv

PSRS čempionāta B klasē Liepājas "Sarkanais Metalurgs" debitēja 1960.gadā un pie uzvarām vietējā mēroga turnīros pieradušie Liepājas futbola cienītāji ar nepacietību gaidīja komandas debiju augstākā līmenī. Komandā bija gana daudz pieredzējušu spēlētāju, piemēram, Žanis Zviedris, Harijs Feldmanis, Miervaldis Drāznieks, kā arī jauno talantu - Jemeļjanovs, Morozovs un Kļava. Komandai nebija bažu par savu pussargu līniju un uzbrukumu, taču aizsardzība un vārtsargs pēc PSRS čempionāta standartiem nebija tās augstākās klases.

Lai arī kā nebūtu, lielāko sezonas daļu "Sarkanais Metalurgs" turnīra tabulā atradās solīdi augstās vietās, bet sezonas beigās nokrita uz 8.vietu, kas ne pašus Liepājas spēlētājus, ne viņu atbalstītājus īpaši nepriecēja. Sakarā ar to, ka nākamā sezona nebūt nesākās labāk kā iepriekšējā, no amata nācās atkāpties ilggadējam liepājnieku trenerim Afanasijam Ptičkinam.

Līdz ar 1961.gada sezonu, komandai tika iegādāti arvien vairāk citi PSRS republiku futbolisti, tādējādi pašmāju talantus nosēdinot uz rezervistu soliņa. Līdz ar to komanda pazaudēja savas spēles stilu, ko fani bija iecienījuši. Lai arī komandas sastāvā palika Žanis Zviedris, tā nespēja sezonu nobeigt tik augstu, cik iepriekš, kā rezultātā komanda finišēja pēdējie līgā.


Neveiksmīgi aizvadot sezonu, no trenera posteņa tika atlaists Harijs Feldmanis. Viņa vietā pie Liepājas galvenās komandas stūres stājās viestreneris - Ļevs Korčebokovs. Tika gaidīts, ka tieši ar viņa palīdzību komanda tiks aizvesta pretim panākumiem. Starp citu, 1962.gadā komanda ieguva savu nosaukumu kā Liepājas ‘’Zvejnieks’’. Sākotnēji Korčebokovs komandas rindās bija iekļāvis diezgan daudz Liepājas futbola audzēkņu, piemēram, Mārtiņu Lubi, Voldemāru Frīdenbergu un citu Latvijas pilsētu futbola audzēkņus - Usanovu, Gavriļuku, Eglīti, Gusarenko, bet diemžēl ātri vien viņš sāka atteikties no vietējiem futbolistiem, dodot priekšroku viesspēlētājiem.

Aizvadot 1962./1963.gada sezonu, kurā "Zvejnieks" B klasē ieņēma 11.vietu, komandas galvenais treneris Korčebokovs no komandas atskaitīja Arnoldu Elmae, Mārtiņu Lubi, Jāni Karaškevicu un Liepājas vislabāko vārtu guvēju Žani Zviedri. Lai arī Korčebokova iegādātie jaunie spēlētāji no citām PSRS republikām par liepājniekiem neko labāki nebija, tomēr 1963.gadā šī stratēģija nesa augļus, jo komanda ieguva 7.vietu līgā. Jāatzīst, ka šīs sezonas ‘’Zvejnieka’’ futbols nebija pats skatāmākais, jo treneris lika spēlēt ļoti piesardzīgi, principā ejot tikai uz neizšķirtiem.


Pēc labi aizvadītās sezonas Liepājā, Korčebokovs saņēma uzaicinājumu no Rīgas "Daugava", bet "Zvejnieka" rezultāti diemžēl sāka iet uz slikto pusi. 1964./1965.gada sezonā tika iegūta 13.vieta līgā, sakarā ar vājo sniegumu uzbrukumā, bet 1965.gadā situācija bija vēl sliktāka, iegūstot tikai 16.vietu līgā. Vislielākās grūtības laukumā Liepājas komandai lielākoties sagādāja uzbrukums, jo uzbrucēji pārāk reti raidīja bumbu precīzi – pretinieku vārtos. Šādi turpinot, 1966./1967.gada sezonā komanda atradās 12.vietā (no septiņpadsmit komandām), kaut arī bija guvuši tikai 14 vārtus, kas ir tieši tikpat, cik tās sezonas pastarīte - Vitevskas "Dvina".


Arī nākamajos gados situācija pārāk neuzlabojās – komanda turpināja atrasties 2.līgas tabulas apakšējā daļā. Treneri tika mainīti - Korčeboku aizstāja Boriss Graps, pēcāk komandu vadīja Raimonds Dambis. Protams, ka arī mainījās spēlētāji - komandā ienāca Harijs Ģībietis, no jaunieša, kurš agrāk bija rezervists, par stabilu pamatsastāva spēlētāju kļuva Mārtiņš Lube, aizsardzībā viņam līdzās spēlēja Andris Dzērve kopā ar Kārli Grundmani, bet pussargu līnijā spēlēja Voldemārs Frīdenbergs. Leģionāri mainījās regulāri.


Sešdesmito gadu beigās radās cerība, ka iepājnieki ir pamodušies. Komanda bija iegādājusies rezultatīvu uzbrucēju - Vladimiru Lučiņinu, kurš 1969./1970.gada sezonā guva 14 vārtus. Lai arī Raimonda Dambja vadītā komanda vēl tikai trīs kārtas pirms čempionāta beigām atradās turnīra tabulas augstajā 3.vietā, pēdējās trīs kārtās tika piedzīvoti sāpīgi zaudējumi, kā rezultātā komanda nokrita uz 10.vietu. Nākamajā sezonā sniegums tika uzlabots, taču tikai par vienu vietu.


Septiņdesmitajos gados uz vairākiem gadiem "Zvejnieka" vadībā nostabilizējās treneru duets Afanasijs Ptičkins un Raimonds Dambis. Rezultāti gan bija visnotaļ mainīgi, jo 1971.gadā "Zvejnieks" ieguva 19.vietu no 20 komandu konkurences, nākamajā sezonā – 13.vietu, tad 10., bet 1974./1975.gada sezonā – nokritās uz 16.vietu. No šī laika futbolistiem ievērojamākie droši vien bija universālais Manfrēds Jaunskalža, Jānis Dreimanis, Valentīns Obravins, Jurijs Romaņenkovs, Viktors Škoda un Juris Ernštreits. Kādu brīdi "Zvejnieka" komandā spēlēja arī Ilmārs Dambrāns un Ivans Budakovs, kuri Latvijas čempionātā bija vieni no labākajiem uzbrucējiem, taču Liepājas komandā neizcēlās nedz Dambrāns, nedz Budakovs. Vladimiram Ļučiņinam kļūstot vecākam, "Zvejniekam" vajadzēja meklēt spēlētāju, kurš spētu raidīt bumbu pretinieku vārtos gana regulāri. Šī iemesla dēļ, 1971./1972.gada sezonā labākais komandas vārtu guvējs bija Jaunskalža, kurš izcēlās ar tikai 4 gūtiem vārtiem, taču gadu vēlāk tie bija Dreimanis un Obrivins, gūstot pa 5 vārtiem katrs.


"Zvejnieka" spēle ‘’atdzīvojās’’ 1978.gada vasarā, kad par komandas treneri tika nozīmēts viens no labākajiem treneriem Latvijas čempionātā - Boriss Reinholds, kurš bija veiksmīgi strādājis gan ar Rīgas RER, gan ar "Enerģija" vienībām. Sākums bija lielisks - pirmajās piecās spēlēs Reinholda vadībā liepājnieki izcīnīja uzvaras, kā arī tālākās spēles bija ar solīdu sniegumu. Tieši Reinholds bija tas, kurš "Zvejnieka" sastāvā iesaistīja Ilmāru Verpakovski (Māra Verpakovska tēvu), kurš vēlāk kļuva par vienu no komandas svarīgākajiem spēlētājiem. Reinholds bija izteicies, ka nākamajās sezonās Liepāja būs spējīga cīnīties par iekļūšanu pirmajā līgā, bet, kā jau tika gaidīts, tas nenotika. Boriss Reinholds tika atstādināts pēc neveiksmīga nākamās sezonas sākuma.


Attēlā redzams Ilmārs Verpakovskis

Foto: rekurzeme.lv


Astoņdesmitajos gados "Zvejniekā" atkal notika vairākas treneru maiņas - komandas vadībā paspēja pastrādāt tādi speciālisti kā Obravins, Eduards Vlasovs, Vladimirs Žuks un arī Jānis Mežeckis. Svarīgi ir uzsvērt, ka laukumā komandai šos gadus bija viens izteikts līderis – neviens cits kā Jānis Intenbergs, kurš tiek uzskatīts par labāko Latvijas uzbrucējs šajā desmitgadē. Ja šķita, ka 1982.gadā atkārtojot Lučiņina rekordu - 14 vārti sezonā, ir gana, tad gadu vēlāk viņš "Zvejnieka" rindās sasita jau 20 vārtus, bet 1984./1985.gada sezonā - veselus 28, kas bija vairāk kā visi pārējie komandas spēlētāji kopā. Kopumā PSRS čempionātā liepājnieku rindās viņš guva 107 vārtus. Būdams 18 gadu vecs, "Zvejnieka" rindās debitēja vēl viens ievērojams uzbrukuma līnijas spēlētājs - Ainārs Linards. Kad uz "Daugavas" komandu spēlēt pārgaja Intenbergs, par komandas galveno spēku uzbrukumā kļuva Ilmārs Verpakovskis, kurš 1985.gadā guva 15 vārtus, bet 1986. - 17. Ilgākus gadus "Zvejnieka" rindās spēlēja arī Jānis Zuntners, taču lielāko daļu astoņdesmito gadu viņš pavadīja spēlējot Latvijas čempionātā. Daudzus jo daudzus gadus "Zvejnieka" pamatvārtsargs bija Igors Belovs, taču astoņdesmito gadu vidū viņu aizstāja tolaik jaunais Raimonds Laizāns.


"Zvejnieka" ieņemtās vietas PSRS 2.līgā astoņdesmitajos gados salīdzinoši bija labākas nekā tās bija iepriekšējās desmitgadēs, jo divreiz izdevās sasniegt augsto sesto vietu. Komanda sāka ‘’pajukt’’, kad komandu pārņēma nebeidzamas kadru maiņas, kā arī to ietekmēja fakts, ka Padomju Savienība jau plīsa pa visām vīlēm. 1989./1990.gada sezonā PSRS čempionātā liepājnieki nostartēja sliktāk par otru Latvijas komandu savā līgā: pirms pāris gadiem izveidoto Jelgavas RAF.


Savu pēdējo sezonu PSRS čempionātā viņi nospēlēja 1990.gadā, kad "Zvejnieks" tika pārsaukts par "Olimpiju" (lai gan šī komanda nebija neatkarīgās Latvijas slavenās "Olimpijas" tieša pēctece). Komandas sastāvs nebija no tiem sliktākajiem, bet nebūt nepalīdzēja tas, ka komandas aizsardzība bija viena no gados vecākajām, ja ne vecākā. Vārtos spēlēja 34 gadus vecais "Daugavas" bijušais vārtsargs Aleksandrs Kulakovs, bet no pamatsastāva aizsargiem jaunākais bija 29 gadus vecais Sergejs Anaškins, bet vecākais - 34 gadīgais Visvaldis Danga. Pussargu līnijā un uzbrukuma smailē bažām vietas nebija, jo viņi bija krietni gados jaunāki - tur vienīgi Genādijs Šitiks un Intenbergs bija piecdesmitajos gados dzimuši, bet bieži spēlēja arī padsmitgadnieks Andrejs Kostenko un tikai nedaudz vecākie Helmuts Mežs, Igors Šuļženko un Sergejs Govoruha, bet uzbrukuma līderis bija Rolands Bulders, kas ar savu spēli priecēja Latvijas futbola līdzjutējus. Kopumā šis sastāvs līgā ieņēma 7.vietu, nedaudz atpaliekot no principiālajiem pretiniekiem ''RAF'', lai arī savstarpējās spēlēs liepājniekiem bija pārāki.

Ar to arī noslēdzās ‘’Zvejnieka’’ vēsture PSRS čempionātā. Atskatoties uz komandas statistiku PSRS čempionātā, tā diemžēl bija vairāk negatīva - 1078 spēlēs, no kurām 277 bija uzvaras, 351 neizšķirta un 450 zaudētas, kā arī ne reizi kopvērtējumā nebija izdevies finišēt augstāk par septīto vietu. Nevaram aizmirst, ka Liepājā šajos gados spēlēja daudzas spēcīgas PSRS komandas, un tos gadus, kad "Zvejnieka" spēle patiešām priecēja daudzos Liepājas futbola līdzjutējus.


1991.gadā zem "Olimpijas" vārda tika apvienotas komandas un Liepājas Latvijas čempionāta vienībai, beidzot, pēc gana ilga pārtraukuma, atkal bija futbola komanda, kurai bija visas iespējas cīnīties par čempionu statusu. Jau bija pagājuši veseli 30 gadi, kopš Liepāja bija Latvijas čempionātā izcīnījusi jebkādas medaļas, un komandai, kuras sastāvā spēlēja tādi rūdīti vīri kā Ilmārs Verpakovskis, Jānis Intenbergs, Ainārs Linards, Helmuts Mežs, Jānis Zuntners un citi, neapšaubāmi bija pa spēkam izcīnīt arī čempionu titulu.


Šajā gadā Latvijas čempionāta augstākajā līgā spēlēja rekordliels skaits komandu – 20. Komandas tika sadalītas divās grupās, bet pēc diviem izspēlētiem apļiem, tika izveidotas divas jaunas grupas - cīņai par vietām pirmajā un otrajā desmitā. Savā pirmajā grupā "Olimpija" izcīnīja pirmo vietu, bet finālgrupā nācās samierināties ar trešo pozīciju. Kas zin, kāds būtu gala iznākums, ja sezonas gaitā "Olimpijas" komandu nebūtu atstājis tās labākais uzbrucējs Intenbergs, kas bija jau paspējis čempionātā raidīt bumbu pretinieku vārtos veselas 19 reizes. Verpakovskis un Linards, protams, savu vārtu tiesu sasita, taču ar to diemžēl nepietika, lai pārspētu divas labākās Rīgas vienības - "Skonto" un "Pārdaugavu". Arī Latvijas kausa izcīņā Liepāja tika tālu, bet ne pilnībā - pusfinālā viņus pārspēja vēlākie kausa uzvarētāji - Daugavpils "Celtnieka" futbolisti.


Pirmā atjaunotās Virslīgas sezona "Olimpijai" bija pagalam neveiksmīga - izcīnīta vien sestā vieta. Švaks sniegums bija gan no uzbrukuma smailes, gan no aizsargiem. Jāpiebilst, ka trenerim Aleksandram Jurenko šis bija pirmais un pēdējais darba gads ar "Olimpijas" komandu.


Nākamā gada sezonā, kad trenera amatu komandā atkal bija ieguvis Jānis Zuntners, kas bija aizvedis "Olimpiju" 1991.gadā pie bronzas medaļām, rezultāts negaidīti bija vēl švakāks - komandas labākie vārtu guvēji O.Rudenko, F.Kotovs un A.Berezins katrs spēja gūt vien pa četriem vārtiem, bet vārtsargi Igors Koršakovs un Jaroslavs Farions bumbu no saviem vārtiem bija spiesti ņemt vidēji vairāk kā divas reizes katrā spēlē. Ar šādu sniegumu uz labāku rezultātu bija diezgan bezcerīgi cerēt.


Kā saka, ’’ja neiet, tad neiet’’, un šis diezgan labi aprakstīja Liepājas situāciju, jo 1994./1995.gada sezonā viņi izkrita no Virslīgas. Komanda, kas bija ieguvusi jaunu nosaukumu - ''FK Liepāja'' - nepavisam nespēja gūt labus rezultātus. Ja skatāmies uz papīriem, tad liepājnieku sastāvs nebūt nebija slikts, bet problēma tajā, ka spēlētāju zvaigžņu dienas jau biija aiz muguras. Uz to brīdi, vārtsargam Farionam bija 33 gadi, Sergejam Kļiņičevam - 36, Verpakovskim - 36, spēlējošajam trenerim Zuntneram - 36, Intenbergam - 35, Berezinam - 34. Kā rezultātā FK Liepāja sezonu noslēdza atrodoties- 11.vietā no 12 komandām, knapi apsteidzot Daugavpils ‘’Ķīmiķi’’.


Vietu Virslīgā Liepājai izdevās saglabāt tikai apvienojot komandu ar izjukušo Rīgas FC DAG vienību un pārsaucoties no ‘’FK Liepāja’’ par ‘’DAG/Liepāja’’. Starta vienpadsmitniekā (pārsvarā) bija Liepājas futbolisti, bet no ‘’DAG’’ bija Kibarts, Kasjans un Kraglihs, plus treneris Viktors Ņesterenko. Pirmo čempionāta apli komanda aizvadīja dikti vāji, savācot vien četrus puntkus, taču turpmākajā gaitā punktus sāka vākt daudz apjomīgāk. Sakarā ar vājo sniegumu turnīra sākumā, augstāk par 8.vietu tabulā gan pacelties neizdevās, taču komandā labi iejutās gados jaunākie spēlētāji, piemēram, Jānis Rinkuss, Viktors Dobrecovs, Maksims Kasjans, Viktors Baskakovs. Šis bija tas gads, kad notika arī Liepājas futbola debija eirokausos (sakarā ar to, ka iepriekšējā gada DAG sasniedza Latvijas kausa finālu), cīnoties pret vienu no spēcīgākajiem Nīderlandes līgas klubiem – Feyenoord. Pieminēšu, ka spēle notika Rīgā, ne Liepājā. Feyenoord stipri pārliecinoši uzvarēja pašmāju komandu – pirmajā mačā 0:6, otrajā 0:7. Visi mācās no savām kļūdām, kā arī tas, ka komanda šādā sastāvā spēlēja pirmo gadu, bija manāms. Nenoliedzami šī bija svarīga pieredze, kas gūtu, jo ne jau katru dienu var spēlēt pret Nīderlandes grandu. Katra pieredze ir pieredze, laba vai slikta. Svarīgi - Latvijas kausā tika sasniegts fināls. Pēc šīs sezonas Ņesterenko no amata tika atstādināts, komandā atkal notika manāmas pārmaiņas - no kluba nosaukuma pazuda "DAG" un arī sastāvā bija ne viena izmaiņa vien.


1996.gadā Liepājas komanda turpināja atgūties no krīzes, kas viņiem izdevās diezgan selmīgi, tādējādi kopvērtējumā izcīnot piekto vietu. Nav labuma bez sliktā - sezonas laikā tika atstādināts komandas galvenais treneris Vladimirs Žuks, kurš tika aizstāts ar lietuvieti Šendelu Geršoviču (kuru pašu arī atstādināja sezonas beigās). Komandai par sevi lika manīt finansiālā krīze, jo rudenī tā no ''FK Liepāja'' pārvērtās par "Baltiku", savukārt sezonas beigās, kad tā sāka saņemt palīdzību no "Liepājas metalurgs", par "Baltika/Metalurgs".



''SK Liepājas Metalurgs'' logo

Foto: youtube.com

Pienāca 1997.gads. Tas gads, ko visi Liepājas fani bija gaidījuši - Liepājas komandai pienāca ilgi gaidītā stabilitāte. ‘’Liepājas Metalurga’’ paspārnē un ar tādu pat nosaukumu komanda ieguva ilgstpējīgas attīstības pamatu. 1997.gadā komanda, ar bijušā Latvijas izlases vadītāja Jāņa Giļa palīdzību, čempionātā ieņēma godpilno piekto vietu, bet turpmākos desmit gadus nemainīgi bijusi Virslīgas medaļnieču vidū.


1998./1999.gada sezonā, kad komandas treneris bija Jurijs Popkovs, ‘’Metalurgam’’ izdevās kļūt par otro labāko komandu Latvijā (proti, aiz nemainīgās čempionvienības ‘’Skonto’’). Šajā gadā izteikti izcēlās Viktors Dobrecovs, kurš ar 23 gūtiem vārtiem kļuva par Virslīgas tās sezonas rezultatīvāko spēlētāju. Viņa partneris uzbrukumā - Rolands Bulders - guva vēl 13 vārtus, kā arī turpinājās arī jauno spēlētāju - Māra Verpakovska un Ģirta Karlsona - progress. Un atkal tika sasniegts tik ļoti kārotais Latvijas kausa fināls.


Attēlā vēl pavisam jauns Māris Verpakovskis

Foto: lff.lv

Sakarā ir iegūto 2.vietu un kausa fināla, nākamajā gadā ‘’Metalurga’’ vadība ar Sergeju Zaharjinu priekšgalā bija ļoti pārliecināti, ka nākamajā sezonā obligāti ir jāuzvar Latvijas čempionātā. Komandu pastiprināja vairāki lietuviešu un baltkrievu leģionāri, taču Skonto atkal guva virsroku, iegūstot savā īpašumā Latvijas čempionāta kausu jau devīto reizi pēc kārtas. Eirokausu ietvaros Liepājā paviesojās Polijas komanda "Lech", kuru savā laukumā ‘’Metalurgs ‘’pārspēja, taču pretinieku laukumā tika piedzīvots zaudējums, kas liedza Liepājas komandai turpināt cīņu UEFA kausā. Dobrecovs atkārtoti kļuva par Virslīgas labāko vārtu guvēju un šoreiz tika atzīts arī par 1999./2000.gada sezonas labāko uzbrucēju.


2000.gadā, jau sezonas vidū tapa skaidrs, ka titulu ‘’Metalurgs’’ neizcīnīs, tāpēc no amata tika atstādināts galvenais treneris Popkovs. Viņa vietu ieņēma treneris krievs Anatolijs Šeļests, kura vadībā divus gadus pēc kārtas liepājniekiem izdevās izcīnīt bronzas medaļas. Pretēji 2000.gada sezonai, 2001.gadā ‘’Metalurgs ‘’ visas sezonas garumā sīvi cīnījās par zeltu, taču beigas neizvērsās tik patīkami, cik gribētos, jo ‘’Metalurgs’’ piekāpās ne vien Skonto, bet arī Ventspils komandai. Par komandas rezultatīvāko uzbrucēju kļuva krievu leģionārs Aleksandrs Kasatonovs, kurš bija gana rezultatīvs, lai apsteigtu līdzšinējo uzbrukuma līderi Dobrecovu. Kasatonovs veiksmīgi aizpildīja vietu, kas ’’Metalurga’’ rindās bija radies, pirms sezonas uz ‘’Skonto’’ vienību pārejot jaunajam Mārim Verpakovskim.


2002.gadā ‘’Metalurgā’’ notika treneru maiņas - vispirms pie tās stūres stājās Vladimirs Muhanovs, bet pēc piecām, nepārāk sekmīgām, spēlēm viņu nomainīja Viktors Lukins, kurš deva priekšroku vietējiem/pašmāju futbolistiem. Komandā notika paaudžu maiņa, kas gan neradīja šķēršļus komandai trešo gadu pēc kārtas kļūt par trešo spēcīgāko Latvijas komandu un kārtējo reizi sasniegt Latvijas kausa finālu.


2003.gadā ‘’Metalurgam’’ bija pats bīstamākais uzbrukums visā Latvijas čempionātā un komandas līderi Dobrecovs un Ģirts Karlsons ieņēma augstākās vietas Virslīgas labāko vārtu guvēju tabulā (turklāt, ko, manuprāt, vērts pieminēt - Dobrecovs iesita veselus 36 vārtus), taču spēle aizsardzībā nebija ne tuvu tik laba, cik komandas uzbrukums, turklāt divas reizes tika piedzīvoti zaudējumi pret principiālajiem pretiniekiem no Ventspils, kā rezultātā čempionātā tika iegūtas sudraba medaļas. Mērķis izcīnīt zeltu diemžēl netika sasniegts. Liepājniekus nākamajā gadā vadīja cits treneris - lietuvietis Zeļkjāvičs.


Atkal atkārtojās iepriekšējā gada scenārijs (vislabākajā nozīmē) - Kasatonovs un Dobrecovs bija līgas labākie vārtu guvēji, ‘’Metalurgs’’ uzbrukumā spēlēja pārliecinoši labāk par ‘’Skonto’’, taču aizsardzībā rīdzinieki bija pārāki, ne Viktors Spole, ne Aleksejs Krucs nebija labāki par Skonto vārtsargu Piedelu, bet cīņā par titulu liktenīgs izrādījās liepājnieku zaudējums Daugavpils’’ Dinaburgai’’. Zeļkjāvičam ‘’Metalurga’’ vadība turpināja uzticēt komandas vadīšanu un šis lēmums vainagojās ar panākumiem, jo 2005.gadā, viņa vadībā,beidzot Liepājā atgriezās Latvijas čempionāta zelts. Ar šo uzvaru liepājnieki pārtrauca ilgo Rīgas Skonto ‘’zelta ēru’’, turklāt visas sezonas garumā komanda spēlēja lielisku, baudāmu futbolu. Ne mirkli neradās šaubas, ka tituls varētu nonākt kāda cita kluba rokās. Komanda bija kā viens - sabalansētas visas līnijas. Uzbrukumā lieliski bija Dobrecovs un Katasonovs, Spole bija teicams vārtos, aizsardzība – solīda! Pateicoties aizsargu Denisa Ivanova, Dzintara Zirņa un Oskara Kļavas uzticamajai spēlei, bet pussargu līnijā bumbu lieliski pārvaldīja Genādijs Soloņicins. Protams, nevaram aizmirst leģionārus, kuriem jāpasakās par savu darbu laukumā, kā rezultātā tika izcīnīts Latvijas čempionu tituls: lietuviešiem Mindaugas Kalonam un Miceikam, arī gruzīnam Mikadzem. Jāsaka, ka Latvijas kausa finālā ‘’Metalurgam’’ nedaudz nepaveicās, jo papildlaikā ,pēc Miceikas gūtajiem vārtiem, liepājnieki izvirzījās vadībā, taču atlikušajās mača minūtēs ‘’Ventspils’’ atbildēja ar diviem precīziem raidījumiem ‘’Metalurga’’ vārtos, un Liepājas komanda diemžēl jau piekto reizi neatkarīgās Latvijas apstākļos zaudēja kausa finālā. 2006.gada sezonā titulu nosargāt neizdevās, par diviem punktiem Liepājas komandu turnīra tabulā pārspēja ‘’FK Ventspils’’ komanda. Neskatoties uz to, ka ‘’Metalurga’’ sastāvā bija trīs spēlētāji no rezultatīvāko vārtu guvēju piecinieka - Karlsons, Miceika un Kristaps Grebis. Šajā gadā bija arī citi iepriecinoši pasākumi. Metalurgs debitēja Čempionlīgā. Lai arī piedzīvoja zaudējumus Čempionu līgā, vislielākais prieks bija par beidzot izcīnīto uzvaru Latvijas kausā. Tas nozīmēja, ka beidzot Liepājā nokļuva neatkarīgās Latvijas kauss! Kā zināms, tad arī slavenajai trīsdesmito gadu ‘’Olimpijai’’ to nebija izdevies iegūt. 2007.gada sezona iesākās izcili, jo viss liecināja, ka ‘’Metalurgs’’ spēs atkal izcīnīt Latvijas čempionu titulu, it īpaši, kad liepājnieki Ventspilij bija priekšā par veseliem 11 punktiem. Diemžēl sezonas noslēgums neizvērsās par labvēlīgu Liepājas komandai, kamēr Ventspils bija brangi ieskrējusies, apsteidzot Liepājum un tā rezultātā ‘’Metalurgs’’ ieņēma otro vietu. Šāda te situācija noveda pie tā, ka Zeļkjāvičs savu vietu zaudēja, bet viņa vietā nāca bijušais Latvijas izlases vadītājs Jurijs Andrejevs. 2008.gada sezona nebūt neiesākās, kā liepājnieki bija vēlējušies, jo ‘’Metalurgam’’ tā arī nekādi nesanāca ieskrieties. Vadot komandu tikai pirmajā aplī, Andrejevu atstādināja no trenera amata, bet viņa vietu piešķīra vācietim Rīdigeram Abramčikam. Esot vācu speciālista vadībā, liepājniekiem izdevās gūt 2.vietu, turklāt 2009.gadā – 1.vietu. 2010.gadā notika treneru maiņa – par treneri kļuva Vladimirs Osipovs, kurš komandai palīdzēja izcīnīt cienīgo 4.vietu, bet pēdējam ‘’Metalurga’’ trenerim Jānim Intenbergam veicās sliktāk, sezonu nobeidzot 5.vietā.


''FK Liepāja''

Foto: fkliepaja.lv

Kopš 2014.gada Liepājas kluba nosaukums ir ‘’FK Liepāja’’. Klubs ir kā mantinieks Liepājas ‘’Metalurgam’’. Savā pirmajā sezonā kā ‘’FK Liepāja’’, Viktora Dobrecova vadībā liepājnieki ieguva ceturto vietu. Vēlos izcelt, ka šajā sezonā Jānis Ikaunieks guva 23 vārtus. Dobrecovs komandu vadīja arī nākamajā, 2015./2016.gada sezonā, kad Liepājai izdevās atkal iegūt pirmo vietu Latvijas čempionātā tādējādi kļūstot par Latvijas čempioniem! Šajā sezonā izcēlās Dāvis Ikaunieks, kurš bumbu raidīja vārtos 15 reizes. 2016.gada novembrī, pie komandas stūres nonāca gruzīns Tamazs Pertija, kurš savā pirmajā sezonā ar klubu panāca 4.vietu līgā, bet jau nākamajā sezonā – sudraba godalgas, kā arī liepājnieki šajā sezonā (2017./2018.) ieguva Latvijas kausu. Komandas rezultatīvākais spēlētājs bija Artūrs Karašausks, kurš bija guvis 12 vārtus. Nomainot Periju, par galveno treneri kļuva skots Gordons Jangs, kā vadībā Liepāja finišēja ceturtie, taču beidzamajā (2019./2020.gada) sezonā, treneri bija Aleksandrs Starkovs un Mareks Zuntners, taču komandai šī sezona nebija pati veiksmīgākā, sezonu beidzot ar 6.vietu.


Liepāja ir pilsēta, kurā futbols ir bijusi neatņemama sastāvdaļa jau no divdesmitajiem gadiem. Liepāja ir viena no divām komandām, kura latviešiem vienmēr ir bijusi sirdij tuva. Tādu visnotaļ nav daudz.


Lai Liepāju pavada veiksme vienmēr un visur!


TAVA IKDIENAS SPORTA DEVA

  • YouTube
  • Facebook Social Icon
  • Instagram
  • Twitter

© 2019, Pie Sporta Galda. Izveidots ar Wix.com