• Ralfs Leimans

Latvijas futbola izlases nedienas turpinās. Vai jau atkal novelsim vainu uz treneri?

Pirms pāris dienām Latvijas futbola līdzjūtēji jau atkal, par spīti visām komandas problēmām, sēdēja pie TV ekrāniem. Jau atkal viņu sirdīs mājoja cerība. Vai tiešām šis ir mūsu līmenis? Vai zemāk ir, kur krist? Kurš tajā visā ir vainojams?

Slaviša Stojanovičs pēc spēles veltīja asu kritiku izlases futbolistiem. Foto: LETA, Evija Trifanova


Uzreiz ķersimies vērsim pie ragiem (vai vilkam pie astes). Manuprāt, nē, ne izlases galvenais treneris Stojanovičs, ne federācijas prezidents Gorkšs nav vainojami pie šī Latvijas izlases modeļa neticami vājajiem rezultātiem. Šie abi personāži savos amatos ir salīdzinoši nelielu laiku, tāpēc nevajadzētu būt runām par iespējamo trenera atlaišanu. Ko tas vispār dotu izlases attīstībai? Manuprāt, tas tikai aizkavētu nākamo loģisko soli - rāpšanos ārā no šīs rezultātu “bedres”. Ko tad vajadzētu mainīt? Vai sūtīt laukumā tikai U-19 izlasi, kā izteikušies daudzi fani? Beidziet. Rezultāti būtu vēl traģiskāki, un spēlētāju attīstībai nemitīga “atspārdīšana” neko daudz nedotu.


No rīta braucot garām Daugavas stadionam, manī ienāca doma - vai šie spēlētāji vispār saprot, ko nozīmē uzvilkt mugurā savas valsts izlases kreklu? Tas ir milzīgs gods un milzīga atbildība reizē. Vai goda un atbildības sajūta tika novērota pēdejās spēlēs? Pat ne mazliet. Redzēt tik vienaldzīgu un apātisku Latvijas izlasi ir ļoti sāpīgi. Esmu ļoti vīlies par to, ka lielākajai daļai spēlētāju par komandas spēli ir pilnīgi nospļauties. Jā, mūsu sastāvā nav zvaigžņu, un jā, mūsu spēlētāju kvalitāte nav augstākā. Bet, kā jau esam to pieredzējuši 2003./2004. gadā, to visu var atsvērt spēcīga saliedētība un pašaizliedzīga komandas spēle, individuālās ”intereses” atstumjot otrajā plānā. Es saprotu, ka spēlētājiem par spēlēšanu izlasē nemaksā daudz, taču arī spēlētājiem jāsaprot, ka par spēlēšanu izlasē nav jāsaņem nauda.

Kā uzlabot nākotni? Iesaistīt izlases darbā vairākus jaunos spēlētājus. Līdz šim brīdim pieredze ar to ir bijusi pozitīva. Kā pāris pozitīvos piemērus izlases kopēji blāvajā sniegumā var izcelt tieši jaunos spēlētājus, kuros var redzēt kaut nedaudz šīs īpašās degsmes, kas tik ļoti pašlaik pietrūkst. Daniels Ontužāns, kurš lielāko daļu savas dzīves nav nodzīvojis Latvijā, ir reāls piemērs pārējiem futbolistiem. Piemērs domāšanas ziņā. Viņš, futbola prasmes attīstot Minhenes “Bayern” sistēmā, izsaukumu uz valstsvienību uztvēra kā balvu par ieguldīto darbu, un tas bija ļoti acīmredzams spēles pēdējās minūtēs. Spēlētāji, kas izlasē spēlē vairākus gadus no vietas, ir pazaudējuši izjūtu par to, ka vieta izlasē it gods. Viņiem tas šķiet pašsaprotami. Es aicinātu pārvērst izlasi par vietu, kur NEVIENAM nav garantēta vieta. Virslīga, pretēji Latvijas izlasei, pašlaik nav tik sliktā līmenī kā pirms pāris gadiem. Man šķiet, ka vajadzības gadījumā katram Latvijas izlases spēlētājam ir iespējams atrast aizvietotāju. Sacensības gars izlases iekšienē tikai uzlabos tās sniegumu, un ir jāatrod veidi, kā iegūt spēlēt gribošus un motivētus spēlētājus.


Būšu tas muļķis, kurš vēljoprojām uzskata - cerība ir. Šoreiz, kā Latvijā tik ļoti patīk uzskatīt, pie visa nav vainīga sistēma un funkcionāri. Jāsāk ar pašiem (ne)darītājiem - spēlētājiem. Mainīt domāšanu vecajiem vai meklēt jaunus - tas ir Slavišas Stojanoviča ziņā. Veiksmi un izturību viņam!



TAVA IKDIENAS SPORTA DEVA

  • YouTube
  • Facebook Social Icon
  • Instagram
  • Twitter

© 2019, Pie Sporta Galda. Izveidots ar Wix.com